ES NOGALINĀJU

BULGAKOVS MIHAILS

BULGAKOVS MIHAILS - ES NOGALINĀJU скачать книгу бесплатно в формате fb2, epub, html, txt или читать онлайн
Размер шрифта
A   A+   A++
Читать
Cкачать

ES NOGALINĀJU

Dakteris Jašvins nosmīnēja greizu un dīvainu smīniņu un noprasīja:

— Vai kalendāra lapiņu drīkst noplēst? Pašlaik pulk­stenis ir tieši divpadsmit, tātad sācies 2. datums.

— Lūdzu, lūdzu, — es atbildēju.

Jašvins ar tieviem, baltiem pirkstiem saņēma virsējo lapiņu aiz stūrīša un rūpīgi noplēsa. Zem tās atklājās vienkārša lapiņa ar ciparu «2» un vārdu «otrdiena». To­mēr Jašvinu pelēkajā lapiņā kaut kas ārkārtīgi interesēja. Viņš miedza acis un ielūkojās, tad pacēla skatienu un pa­raudzījās tālumā, tā ka bija skaidrs: viņš redz tikai viņam vien saskatāmu noslēpumainu ainu tālu aiz manas istabas sienas, bet varbūt pat tālu aiz naksnīgās Maskavas feb­ruāra sala spīvajā dūmakā.

«Ko viņš tur atradis?» es nodomāju, iesāņus raudzīda­mies dakterī. Mani Jašvins arvien bija ļoti interesējis. Viņa āriene ne visai atbilda viņa profesijai. Sveši cilvēki viņu vienmēr noturēja par aktieri. Jašvins bija tumšmatis, bet ar ļoti baltu ādu, un tas viņu greznoja un neparasti izcēla citu vidū. Viņš ļoti gludi skuvās, ļoti rūpīgi ģēr­bās, bija dedzīgs teātra apmeklētājs, ja stāstīja par teātri, tad ar lielu gaumi un zināšanām. Viņš atšķīrās no visiem mūsu ordinatoriem un pašlaik, ciemojoties pie manis, — pirmām kārtām ar apaviem. Mēs istabā bijām pieci, un četriem no mums bija kājās lēti hromādas saišu zābaki ar naivi noapaļotiem purngaliem, turpretī dakterim Jaš- vinam bija smailas lakādas kurpes un dzeltenas getras. Tomēr jāpiebilst, ka Jašvina švītīgums nekad neatstāja īpaši nepatīkamu iespaidu, un taisnības labad jāsaka: viņš bija ļoti labs ārsts. Drošs, veiksmīgs un, galvenais, atrada laiku lasīšanai, kaut pastāvīgi gāja uz «Valkīru» un«Seviļas bārddzini».

Svarīgi, protams, nebija apavi, bet kas cits: viņš mani interesēja kādas neparastas īpašības dēļ — būdams maz­runīgs un, bez šaubām, noslēgts cilvēks, dažkārt viņš prata taisni apbrīnojami stāstīt. Viņš runāja ļoti mierīgi, bez izpušķojumiem, bez mietpilsoniskas klīrības un gari stieptiem «mjā-ā» un allaž par kādu ļoti interesantu te­matu. Rezervētais, mazliet švītīgais ārsts itin kā iedegās, viņš tikai šad tad ar savu balto labo roku izdarīja ap­rautus un līganus žestus, it kā izlikdams savam stāstī­jumam gaisā nelielas ceļa zīmesj kaut ko jocīgu stāstī­dams, viņš nekad nesmaidīja, bet viņa salīdzinājumi daž­kārt bija tik trāpīgi un spilgti, ka, viņā klausoties, man vienmēr uzmācās doma: «Ārsts tu esi gaužām labs, tomēr neesi izraudzījies īsto ceļu, un tev vajadzētu būt vienīgi rakstniekam…»

Arī tagad man iešāvās prātā šī doma, kaut Jašvins neko nerunāja, tikai piemiegtām acīm raudzījās uz ciparu «2» un nezināmā tālē.

«Ko viņš tur atradis? Kādu bildīti, vai?» Pašķielēju pār plecu un ieraudzīju, ka bildīte bija pavisam neinteresanta. Bija attēlots ne visai dabiska izskata zirgs ar atlētiskām krūtīm, bet līdzās motors ar parakstu: «Salīdzināmie lie­lumi: zirgs (1 spēks) un motors (500 zirgspēku).»

— Tas viss ir blēņas, biedri, — es ierunājos, atsākdams sarunu, — mietpilsoniska banalitāte. Viņi, velni, gāž vainu virsū ārstiem tāpat kā mirušajiem, bet mums, ķirur­giem, it īpaši. Padomājiet paši: cilvēks simt reižu operē aklo zarnu, simt pirmajā reizē slimnieks .viņam uz galda nomirst. Vai tad viņš to būtu tīšām nogalējis, vai?

— Noteikti sacīs, ka nogalējis, — dakteris Ginss at­saucās.

— Un, ja tā būs sieviete, tad vīrs nāks uz klīniku, lai mestu jums ar krēslu, — dakteris Plonskis ar pārlie­cību apstiprināja un pat pasmaidīja, un arī mēs pasmai­dījām, kaut patiesībā svaidīšanās ar krēsliem klīnikā ne­cik smieklīga vis neliekas.

— Nevaru ciest, — es turpināju, — liekulīgus, nožēlas pilnus vārdus: «Es esmu nogalinājis, es esmu nokāvis.» Neviens nevienu nost nekauj, un, ja arī slimais mūsu ro­kās aiziet bojā, tad viņu ir nogalinājusi nelaimīga nejau­šība. Nudien jāsmejas! Mūsu profesijai slepkavošana nav raksturīga. Velna milti! … Par slepkavību es saucu cil­vēka iznīcināšanu ar iepriekšēju nodomu, nu, vismaz ar vēlēšanos viņu nogalināt. Ķirurgs ar pistoli rokā — to es saprotu. Bet man savā mūžā tādu ķirurgu vēl nav ga­dījies sastapt un diez vai jelkad gadīsies.

Dakteris Jašvins piepeši pagrieza galvu uz manu pusi — turklāt es ievēroju, ka viņa skatiens kļūst smags, — un teica:

— Esmu jūsu rīcībā.

To teikdams, viņš ar pirkstu iebadīja sev kaklasaitē un atkal greizi pasmaidīja, tikai ne av acīm, bet ar mutes kaktiņu.

Mēs izbrīnījušies paraudzījāmies uz viņu.

— Kā to saprast? — es iejautājos.

— Es nogalināju, — Jašvins paskaidroja.

— Kad? — es muļķīgi pavaicāju.

Jašvins norādīja uz ciparu «2» un atbildēja:

— Iedomājieties, kāda sagadīšanās. Tiklīdz jūs sākāt runāt par nāvi, es pievērsu uzmanību kalendāram un ieraudzīju 2. datumu. Bet es jau tāpat katru gadu atceros šo nakti. Redziet, tieši pirms septiņiem gadiem tieši šajā naktī un laikam arī… — Jašvins izvilka melnu pulksteni un paskatījās tajā, — jā… gandrīz tieši šajā stundā — naktī no 1. uz 2. februāri — es viņu nošāvu.

— Pacientu? — Ginss ieprasījās.

— Pacientu, jā.

— Bet ne jau ar nodomu? — es vaicāju.

— Nē, ar nodomu, — Jašvins atsaucās.

— Nu, varu iedomāties, — skeptiķis Plonskis izmeta caur zobiem, — viņam droši vien bija vēzis, gaidāma mok­pilna nāve, bet jūs viņam — desmitkārtīgu morfija devu …

— Nē, ar morfiju tam nebija nekā kopēja, — Jašvins atbildēja, — un arī nekāda vēža viņam nebija. Laukā sala, es lieliski atceros, grādi piecpadsmit, zvaigznes… Ak, kādas Ukrainā ir zvaigznes! Nu jau gandrīz septiņus gadus dzīvoju Maskavā, tomēr mani velk atpakaļ uz dzimteni. Sirds smeldz, reizēm neizturami gribas kāpt vilcienā … un prom uz turieni. Atkal skatīt sniega piepu­tinātās kraujas. Dņepru… Pasaulē nav skaistākas pil­sētas par Kijevu. «

Скачать книгуЧитать книгу

Предложения

Фэнтези

На страница нашего сайта Fantasy Read FanRead.Ru Вы найдете кучу интересных книг по фэнтези, фантастике и ужасам.

Скачать книгу

Книги собраны из открытых источников
в интернете. Все книги бесплатны! Вы можете скачивать книги только в ознакомительных целях.